Pirmais
Soli tuvāk, soli tālāk, es izmēru, cik tuvu man jāstāv, cik slīpi ir jāmet olis, lai tas pret ūdens virsu atsistos trīs reizes.
Es metu.
Un trāpu visas trīs.
Tajā vēlajā vakarā bija skaidras debesis. Mēs uztaisījām karstas tējas. Ar aveņu garšu, man šķiet.
- Ir viens naktī. Logi ir vaļā. Tavējie nepamodīsies? - es jautāju.
- Nē, - viņa pasmaidīja.
Un mēs atvērām otrā stāva istabas logu un izrāpāmies uz garāžas jumta. Skurstens pakāpieni bija augsti, auksti un raupji. Man sāpēja rokas, bet es nedrīkstēju izdvest ne skaņas. Mēs uzkāpām uz jumta un apsēdāmies.
- Skaista nakts, - viņa teica, un mēs dzērām karsto aveņu tēju. Nakts debesīs zvaigznes dejoja valšus. Grandiozais klusums bija pilns Dieva klātbūtnes.
Es nezinu, cik ilgi tur bijām, neatceros, vai runājām (šādiem faktoriem nav lielas nozīmes tādos brīžos), bet tādi vakari ir satriecoša vasaras daļa.
Četri stūri, precīzi vilktas taisnas sienas, nekā īsti pievilcīga - istabā vien gulta, vienkāršs galds un neliels logs. Acu skatu uz brīdi piesaista vāzē ielikti violeti ceriņziedi.
Deviņdesmit divas dienas. Tieši tik satilpst trīs vasaras mēnešos. Ja arī visas deviņdesmit divas dienas man vajadzētu pavadīt vienīgi šeit, tās būtu skaistākās dienas.
Bet man nav jāpavada vasara vienā istabā, sirdī prieks, ar mani ir Dievs.
(Source: karlinasblog)
Tā mazā sirds
Mazā sirds tik trokšņaini klaigā -
klaigā un sauc, un dzied, un smej.
tuksnešu āres ir svešas robežas
pārlieku, neielaid tuksnesi mājās.
Tā mazā sirds tik trokšņaini klaigā
es gribu pie Tevis
pat mākoņu slēgi devušies rokās arktiskam salam
kaut ielas ļaužu pilnas, klusums dzied liegi
bet tā mazā sirds tik trokšņaini klaigā
raujas, tā auļo pie Tevis.
Tu paņem mani rokās tēvišķā mierā
un apmīļo
ieelpotā dvaša sitas krūtīs
tā mazā sirds tik dzīvīgi elpo
